Ir pagājuši pieci mēneši kopš zaudējām mūsu labāko draugu – mūsu zelta suni Eltonu.
Daudzi no mūsu sekotājiem zina, ka Eltons vairākus gadus cīnījās ar smagu epilepsiju. Tā nebija tikai slimība, kas izpaudās kā epilepsijas lēkmes. Laika gaitā tā atstāja arvien lielāku iespaidu uz viņa veselību – viņš piedzīvoja nelielas paralīzes, elpošanas grūtības, panikas lēkmes un citas komplikācijas.
Piecus gadus mēs cīnījāmies kopā. Meklējām risinājumus, pielāgojām ikdienu, priecājāmies par katru labo dienu un cerējām, ka mums izdosies šo slimību uzveikt. Taču ir lietas, kuras mēs nespējam kontrolēt. Lai cik ļoti gribētos, pienāk brīdis, kad slimība kļūst stiprāka.
Zaudēt suni nav viegli.
Bieži nākas dzirdēt:
"Tas taču bija tikai suns."
Bet mums – un domāju, ka arī daudziem no jums – suns nekad nav "tikai suns". Viņš ir ģimenes loceklis, draugs, uzticamākais sabiedrotais, kurš ir līdzās gan labajās, gan grūtajās dienās.
Ir arī cilvēki, kuri saka:
"Jūs taču zinājāt, ka viņš ir slims. Tas bija gaidāms."
Taču pat tad, ja tu zini diagnozi, tu nekad neesi gatavs atvadām. Tu vienmēr ceri, ka vēl būs viena diena, vēl viena pastaiga, vēl viens kopā pavadīts vakars.
Pieci mēneši ir pagājuši, bet skumjas nekur nav pazudušas.
Joprojām ir dienas, kad sociālajos tīklos vai telefona galerijā parādās atmiņas ar Eltonu. Viena fotogrāfija ir pietiekama, lai sirdī atkal iesāpētos. Un tas ir normāli.
Es nedomāju, ka zaudējumu var pilnībā pārdzīvot vai aizmirst.
Ar to vienkārši iemācās dzīvot.
Pamazām skumjas kļūst mazliet vieglākas, un asaru vietā arvien biežāk nāk atmiņas par visiem skaistajiem brīžiem, ko piedzīvojām kopā.
Eltons mūsu ģimenē nebija visu mūžu.
Bet viņš bija tieši tik ilgi, lai atstātu paliekošas ķepu nospiedumus katra mūsu sirdī.
Viņš man vienmēr būs mans zelta suns.
Mans eņģelītis.
Lai tev tur augšā ir plašas pļavas, silta saule un bezrūpīgi skrējieni. ❤️
Tu vienmēr paliksi daļa no mūsu ģimenes.
Add comment
Comments