Ikdienas dzīve, īpaši pastaigas, nav vieglas ar tādu suni kā Eltons, jo viņam ir smaga epilepsija un šī gada maijā viņš pārcieta smagāku insultu, kamdēļ daļa no viņa prātiņa pazuda. Viņš reaģē uz kaķiem, citiem dzīvniekiem, suņiem. Ļoti ilgu laiku mēs staigājām pa āru tikai ar uzpurnu, jo variants - iedot sunim kaut ko zobos, lai nes - mums nestrādāja. Ja Eltons pamanija kaut ko, kas viņu uzvelk, tad viņš rāva, centās visos veidos tikt klāt tam objektam, sauksim to tā.
Jūnijā mēs uzsākām jaunu pieeju šīs problēmas risināšanai. Eltons zin, kas ir signāls "čip", tas nozīmē, ka būs apbalvojums. Ejot ārā, sākumā ar uzpurnu, ieraugot kādu no objektiem, es viņam devu signālu un pakāpos pāris soļus atpakaļ, tiklīdz viņš tikai pagriezās uz manu pusi, es viņam devu kārumu. To visu mēs iestrādājām tik dziļi, ka viņam radās tā saucamaies siekalu reflekss - ieraugu objektu - skatiens uz saimnieku, jo būs kārums. Šobrīd es vairs neatkāpjos, kad suns ierauga objektu viņš skatās pats uz mani un gaida savu apbalvojumu.
Mēnesi ar šo cītīgi strādājot mums ir izdevies tikt vaļā no uzpurna. Mēs cītīgi strādājam pie šīs uzvedības, lai to nostiprinātu. Protams, dēļ Eltona slimības, tas viss ir apgrūtinošāk, bet mani tas nesatrauc, jo es zinu, ka mums viss sanāks.
Eltons ir arī suns, kuru nedrīkst apbalvot, par lielisku pastaigu, ar mantām un sirsnīgu rotaļu kā arī atlaist no pavadas, jo šis uzbudinājums viņam var izraisīt epilepsijas lēkmi. Bet viņam ļoti patīk meklēt. Kad mums ir izdevies izveidot pastaigu bez starpgadījumiem, es Eltonu aizvedu uz pļavu un pamētāju zālē barību, lai viņš paostas viņu meklējot. Galvenais, speciāli izvēlēties vietu, kur zālīte ir pagarāka, lai viņam nebūtu tik viegli. Manam sunim tas ļoti patīk, tamdēļ tas ir veids kā viņš zin, ka ir izdarījis kaut ko ļoti labu. Ja ārā ir slikts laiks, tad šo pašu meklēšanu mēs aizstājam ar meklēšanas paklājiņu, kuru esmu izveidojusi ar garākām bārkstīm, lai viņam ir tā iespēja ostīt un meklēt.
Mums vēl ir kur iet, jo daudz kas no iepriekš mācītā ir pazudis slimību dēļ. Bet plāns mums ir, pēc tā es vados un mēs ejam pa mazam solītim uz priekšu.
Svarīgi ir atrast pareizu metodi katram sunim. Ir citi suņi, kuriem varbūt vajag Klikeru nevis saimnieka balsi, ir citu suņi, kuriem vajag kārtīgu rotaļu. Katrs suns ir savādāks un ar to vajag rēķināties. Galvenais ir nepadoties un darboties ar savu suni. Rezultāti neatnāk uzreiz, bet tad kad viņi atnāk, ticiet man, sajūtas ir lieliskas.
Add comment
Comments